Biežāk uzdotie jautājumi

Urīna nesaturēšana nozīmē nejaušu urīna noplūdi, kuru cilvēks nespēj pilnībā kontrolēt. Tā var rasties dažādos vecumos un dažādu iemeslu dēļ. Dažiem cilvēkiem tā rada tikai nelielas neērtības, bet citu cilvēku ikdienu tā var būtiski ietekmēt. Neatkarīgi no tā cilvēks joprojām ir tas pats cilvēks – tikai saskaras ar izaicinājumu, kuru lielākā daļa apkārtējo neredz.

Nesaturēšana var skart gan sievietes, gan vīriešus, gan jaunus, gan vecākus cilvēkus. Tā var rasties pēc dzemdībām, operācijas vai traumas, neiroloģisku slimību gadījumā vai, piemēram, saistībā ar diabētu. Dažiem cilvēkiem ilgstošs stress vai psiholoģiska slodze var izraisīt vai būtiski pastiprināt simptomus. Dažkārt tā attīstās pakāpeniski, citreiz parādās negaidīti. Katrs stāsts ir atšķirīgs, taču viens ir kopīgs – nesaturēšana neizvēlas cilvēku pēc vecuma, profesijas vai dzīvesveida.

Nē. Tiek lēsts, ka visā pasaulē vairāk nekā 400 miljoni cilvēku dzīvo ar kādu nesaturēšanas formu. Arī Čehijā tā ir daudz izplatītāka, nekā lielākā daļa cilvēku domā – saskaņā ar profesionāliem datiem kāda nesaturēšanas forma skar vairāk nekā 36% cilvēku vecumā virs 15 gadiem. Neskatoties uz to, nesaturēšana joprojām ir viena no vismazāk apspriestajām veselības tēmām. Daudziem cilvēkiem ir kauns runāt par savām problēmām, tāpēc kļūdaini var šķist, ka tā ir reta parādība. Patiesībā nesaturēšana ir daudz biežāka, nekā lielākā daļa cilvēku domā.

Daudzi cilvēki baidās, ka viņus nesapratīs vai apkārtējie uz viņiem raudzīsies citādi. Dažiem ir kauns par to runāt pat ar tuvākajiem cilvēkiem vai ārstu. Tieši atklāta komunikācija palīdz mazināt aizspriedumus un parādīt, ka nesaturēšana nav iemesls kaunam vai izolācijai. Jo vairāk par to runājam ar cieņu un izpratni, jo vieglāka kļūst to cilvēku dzīve, kurus tā skar.

Jā. Lielākā daļa cilvēku ar nesaturēšanu strādā tāpat kā citi. Viņu vidū ir skolotāji, veselības aprūpes darbinieki, autovadītāji, biroja darbinieki, elektriķi un daudzu citu profesiju pārstāvji. Apkārtējie bieži nemaz nezina, ka viņiem ir nesaturēšana. Tomēr katra darba diena var būt sarežģītāka – pārtraukumu plānošana, tualešu pieejamība vai bailes no negaidītas situācijas ir izaicinājumi, kurus apkārtējie parasti neredz.

Jā. Nesaturēšana pati par sevi nenozīmē aktīvas dzīves beigas. Daudzi cilvēki turpina staigāt, braukt ar velosipēdu, peldēt vai nodarboties ar citiem sporta veidiem. Dažkārt var būt nepieciešams izvēlēties piemērotāku aktivitāti vai veikt dažus praktiskus sagatavošanās pasākumus, taču fiziskās aktivitātes bieži nāk par labu gan ķermenim, gan garīgajai pašsajūtai. Ja nesaturēšana rada lielākas grūtības, ikvienam būtu vērts pārrunāt iespējas ar ārstu vai fizioterapeitu.

Jā. Cilvēki ar nesaturēšanu ceļo darba dēļ, dodas atvaļinājumā vai apciemo ģimeni tāpat kā citi. Tomēr ceļošana bieži prasa rūpīgāku plānošanu. Daudzi iepriekš pārbauda tualešu pieejamību, ņem līdzi papildu aprūpes līdzekļus vai plāno regulāras apstāšanās. Tas, kas lielākajai daļai cilvēku ir vienkāršs ceļojums, cilvēkam ar nesaturēšanu var nozīmēt rūpīgu sagatavošanos. Tomēr nav iemesla atteikties no jaunu vietu un pieredzes iepazīšanas.

Katrs cilvēks nesaturēšanu piedzīvo atšķirīgi. Dažiem visgrūtākās ir garas sapulces vai ceļošana, citi baidās no kultūras pasākumiem, sportošanas vai ilgāka laika prom no mājām. Daudziem lielāka problēma nekā pats veselības stāvoklis ir emocionālā slodze – piemēram, bailes no negaidītas situācijas vai apkārtējo reakcijas. Tieši izpratne un iejūtība var palīdzēt vairāk, nekā mēs bieži domājam.

Lielākajai daļai cilvēku diena sākas vienkārši – viņi saģērbjas un dodas prom no mājām. Taču cilvēks ar nesaturēšanu bieži domā par lietām, par kurām citiem vispār nav jādomā. Vai man līdzi ir pietiekami daudz aprūpes līdzekļu? Vai ceļā būs pieejamas tualetes? Cik ilgi būšu prom no mājām? Šie jautājumi var būt daļa no katras darba dienas, ekskursijas vai draugu apmeklējuma. Tomēr lielākā daļa apkārtējo neko nepamana. Tāpēc nesaturēšanu bieži dēvē par neredzamu slimību – no pirmā acu uzmetiena tā nav redzama, taču tā var būtiski ietekmēt ikdienas dzīvi.

Nē. Lai gan nesaturēšana ir biežāka vecākā vecumā, tā var skart jebkura vecuma cilvēkus. Tā var rasties, piemēram, pēc dzemdībām, operācijām vai traumām, cilvēkiem ar neiroloģiskām slimībām, kā arī jaunākiem cilvēkiem neatkarīgi no profesijas vai dzīvesveida. Uzskats, ka tā ir tikai vecāka gadagājuma cilvēku problēma, ir viens no izplatītākajiem mītiem.

Vairumā gadījumu nē. Cilvēki ar nesaturēšanu strādā, sporto, ceļo, iepērkas un pavada laiku ar ģimeni tāpat kā citi. Daudzi izmanto mūsdienīgus absorbējošus aprūpes līdzekļus, kas zem ikdienas apģērba nav redzami. Tāpēc nesaturēšanu bieži dēvē par neredzamu slimību – apkārtējie parasti to nemaz nepamana.

Nekādā gadījumā. Nesaturēšana ir veselības problēma, nevis sliktas higiēnas pazīme. Cilvēki ar nesaturēšanu parasti daudz vairāk rūpējas par personīgo higiēnu nekā lielākā daļa cilvēku. Viņi izmanto īpašus aprūpes līdzekļus, aizsardzību un ādas kopšanas produktus, lai varētu būt aktīvi un dzīvot ar cieņu un bez liekām bažām.

Parasti iemesls nav pati nesaturēšana, bet bailes no pārpratumiem vai nosodījuma. Daudzi baidās, ka apkārtējie uz viņiem raudzīsies citādi vai par viņiem smiesies. Tāpēc viņi bieži nerunā par savām grūtībām pat ar tuviniekiem. Atklāta un iejūtīga komunikācija var palīdzēt mazināt aizspriedumus un parādīt, ka nesaturēšana nav iemesls kaunam. Drīzāk kauns ir nosodīt cilvēku par veselības problēmu, kuru viņš pats nav izvēlējies.

Pirmkārt, ar cieņu un izpratni. Daudziem cilvēkiem ir ļoti grūti vispār runāt par nesaturēšanu. Ja kāds tev uzticas, uzklausi viņu bez nosodījuma un ļauj sajust, ka tavs viedoklis par viņu nav mainījies. Dažkārt vislielākais atbalsts ir vienkāršs teikums: “Paldies, ka uzticies man.”

Izvairies no problēmas noniecināšanas, izsmiekla vai tādiem izteikumiem kā “Ar to taču var sadzīvot.”, “Tas notiek tikai veciem cilvēkiem.” vai “Tev atkal jāiemācās to aizturēt un aiziet uz tualeti.” Šādi izteikumi var izklausīties pēc laba padoma, taču cilvēkam ar nesaturēšanu tie bieži rada sajūtu, ka viņš pats ir atbildīgs par savu problēmu vai nepietiekami cenšas. Pat labi domāts komentārs var sāpināt un pastiprināt sajūtu, ka par savām grūtībām labāk nerunāt. Padomu vietā bieži svarīgāk ir izrādīt izpratni un pārliecināt cilvēku, ka viņš nav viens.

Atbalsts sākas ar izpratni. Cieni sava tuvinieka privātumu, nemazini viņa pašapziņu un ļauj viņam pašam izlemt, ar ko viņš vēlas dalīties. Piedāvā palīdzību, ja viņš to vēlas, taču neļauj nesaturēšanai kļūt par jūsu attiecību centru. Cilvēks ar nesaturēšanu joprojām ir tas pats partneris, vecāks, bērns vai draugs – tikai katru dienu viņam jātiek galā ar vēl vienu izaicinājumu.

Mēs visi varam palīdzēt cilvēkiem ar nesaturēšanu justies labāk sabiedrībā. Pietiek par šo tēmu runāt ar cieņu, neizplatīt aizspriedumus un atcerēties, ka veselības problēma neko nepasaka par cilvēka vērtību. Izpratne sākas ar vēlmi uzklausīt. Iespējams, tieši tava attieksme kādam dos drosmi vairs nekaunēties un meklēt palīdzību.